es atceros, kad man bija 5 gadi, pie manis brauca vecāki, vai es braucu pie viņiem, un vienmēr, kad man nācās viņus pavadīt, vai arī viņi pavadīja mani, man sākās šausmīga histērija, es raudāju dienām, nedēļām. manā galvā ritēja doma "gribu pie mammas". un tagad es to atceros ar smaidu uz sejas. šīs asaras turpinājās līdz 9 gadu vecumam. vēlāk pieradu pie visa. bet es nekad nebiju domājusi, ka pēc 5 gadiem šīs asaras atkal nāks atpakaļ, tā paša iemesla dēļ, bet tikai citu cilvēku dēļ.
laikam, pēdējo oktobra piektdienu, es nekad neaizmirsīšu. diena, kurā es no rīta atmetu pīpēšanu un vakarā atsāku! tas laikam vienmēr tā notiek, ka tieši, kad kkas notiek ar manīm, vienmēr ir labs laiks, spīdēja saulīte. bet priekš manis saulīte beidz spīdēt pēc 3 vārdiem "tu paliec Krievijā". emocijas bija dažādas, bet neviena no viņām nesaistījās ar vārdu "laime". mamma stāsta, ka 5minūtes no vietas es sēdēju un skatījos vienā punktā. vecākiem palika bail, jo es paliku bāla, kā papīrs. pēc 5min es atjēdzos, un vis ko es pateicu bija:
-paldies, es paņemšu cigaretes un šo pudeli, labi? bet vsp man ir vienalga, es vienalga paņemšu.
bija 18:00, un tad es nonstopā dzēru un pīpēju līdz 4:00. spilvens bija vis slapjš no raudāšanas, un tā katru dienu, līdz ko nenokļuvu jaunajā skolā, nebija vairs vnk asaras, un nebija vairs laika raudāt.
nu jā, pēc 9 mēnešiem es nokļuvu Latvijā, uz mēnesi, viņš bija neaizmirstams, es atceros, katru dienu ko pavadīju Latvijā, katru! es spīdēju no laimes, es jūtos, kā saulīte! all day, all night! bet 7. jūlijā saulīte beidzās! todien visvairāk manu asaru redzēja Karlīna ar tēti! es vienkārši nevarēju vairs turēties! pēc šīs dienas, es laikam 2 dienas nesapratu, kam es pateicu "čau"! sapratu vēlāk. es pateicu čau visam, kas mani padarīja laimīgu, visam, kas man lika smaidīt, smieties, raudāt no laimes, priecāties, trakot, justies brīvai!
laikam tomēr, to, kas ar manīm darījās velāk, varētu nosaukt par depresiju, laikam jau jā. vienīgā doma, kas ritēja galvā, da lab ritē vēl tagad ir "es gribu pie viņiem, es gribu pie ... draugiem"!
laikam, pēdējo oktobra piektdienu, es nekad neaizmirsīšu. diena, kurā es no rīta atmetu pīpēšanu un vakarā atsāku! tas laikam vienmēr tā notiek, ka tieši, kad kkas notiek ar manīm, vienmēr ir labs laiks, spīdēja saulīte. bet priekš manis saulīte beidz spīdēt pēc 3 vārdiem "tu paliec Krievijā". emocijas bija dažādas, bet neviena no viņām nesaistījās ar vārdu "laime". mamma stāsta, ka 5minūtes no vietas es sēdēju un skatījos vienā punktā. vecākiem palika bail, jo es paliku bāla, kā papīrs. pēc 5min es atjēdzos, un vis ko es pateicu bija:
-paldies, es paņemšu cigaretes un šo pudeli, labi? bet vsp man ir vienalga, es vienalga paņemšu.
bija 18:00, un tad es nonstopā dzēru un pīpēju līdz 4:00. spilvens bija vis slapjš no raudāšanas, un tā katru dienu, līdz ko nenokļuvu jaunajā skolā, nebija vairs vnk asaras, un nebija vairs laika raudāt.
nu jā, pēc 9 mēnešiem es nokļuvu Latvijā, uz mēnesi, viņš bija neaizmirstams, es atceros, katru dienu ko pavadīju Latvijā, katru! es spīdēju no laimes, es jūtos, kā saulīte! all day, all night! bet 7. jūlijā saulīte beidzās! todien visvairāk manu asaru redzēja Karlīna ar tēti! es vienkārši nevarēju vairs turēties! pēc šīs dienas, es laikam 2 dienas nesapratu, kam es pateicu "čau"! sapratu vēlāk. es pateicu čau visam, kas mani padarīja laimīgu, visam, kas man lika smaidīt, smieties, raudāt no laimes, priecāties, trakot, justies brīvai!
laikam tomēr, to, kas ar manīm darījās velāk, varētu nosaukt par depresiju, laikam jau jā. vienīgā doma, kas ritēja galvā, da lab ritē vēl tagad ir "es gribu pie viņiem, es gribu pie ... draugiem"!
bet ir jāmāk pateikt goodbye.
Комментариев нет:
Отправить комментарий