среда, 28 сентября 2011 г.

paradīze?

ejot uz mājām man mp3 pats pa sevi uzslēdza coldplay-paradise, es protams ejot uz mājām vienmēr domāju par dažādām random lietām (piem.vai Obamas politika tiešām ir pareiza? kpc Krievijā ir tik lētas cigaretes? as būtu ja es ļoti labi zīmēt vai iet mūzikas skolā? un ..), bet šodien 25minūtes es veltīju filozofijai un podomāju "kas ir paradīze? kur tā atrodas? vai katram vsp ir sava paradīze?"
protams, ja tu esi Dievticīgs cilvēks, tad paradīze ir tur augšā, debesīs, bet kur īsti nav zināms. Es esmu Dievticīga, bet priekš manis tur augšā ir vnk debesis un nekas vairāk, un man kkā īsti neticās,ka kādreiz es sākšu ticēt,ka tur augšā kkas ir vairāk.
Bet tad es tomēr sāku domāt par to,ka laikam katram cilvēkam ir sava paradīze, un tā varbūt jebkas, sākot ar kkādu vnk ilūziju līdz ideālai atpūtai ar mīļāko cilvēku.
Bet kas paradīze ir man? es ejot uz mājām es dabūju gatavas 2savas paradīzes.
1. mana istaba, pilnīgi nopietni. te ir vis,kas man ir vajadzīgs, gandrīz, ja man būtu ledusskapis istabā, akd, tad par 2 es vispār aizmirstu, kaut tas ir absurdi, bet nu tas tā ir. es nezinu kā jājūtās paradīzē,bet man šķiet,ka ir jājūtas brīvi, un es savā istabā tik tiešām jūtos brīvi. un man šķiet, tas ir galvenais.
2.es tagad atkal mazliet apbēdīnāšos, jo es rakstīšu par pilsētu,kurā es dzimu... JŪRMALU, tā tik tiešām ir paradīze. es to tik šodien sapratu, bet nu tas tā ir. un man šķiet,ka Jūrmala ir sinonīms vārdam paradīze, ne visi to saprot, ne visi, tie ir jūrmalnieki, viņi vnk nenovērtē pilsētu. un tas ir bēdīgi.


bet vsp es sarakstīju te kkādu hujnju, vnk sen nav nekas rakstīts, bet es apsolu, ka drīz pienāks beigas random ierakstiem. un vis būs čīki-poki! :)

anna. :)

четверг, 8 сентября 2011 г.

čau Jūlij.

ziniet. saka,ka viens vecs draugs ir labāks par 5 jauniem draugiem,bet šo steriotipu lauza viena meitene, kuru es iepazinu jūnijā, caur draugiem.lv. tas tiešām ir smieklīgi, iepazīšana caur internetu, bet tā tas notikās. no sākuma man tā meitene likās iedomīga, tad šausmīga flegma, tad reāli šķita, ka viņa mani izmanto, lai tik uzzinātu, kā sauc parka puišus. :D:D:D drīz es par viņu aizmirsu, bet tad, 8.09.2010 es viņu satiku. mums tiešām bija daudz ko runāt, kaut man reāli bija bail viņu satikt, jo es tomēr atcerējos pirmo iespaidu, bet ziniet, es vēl tagad visu to atceros, kā mēs tikāmies pie Kongresa nama un gājām uz GC, kā mūs kolīja strādnieki, un bildināja 40gadīgi veči. mēs zinājām viena otru mazāk par mēnesi, bet es viņai uzticēju gandrīz vai visu. gāja mēneši, labi pagāja 2mēneši un es sapratu, ka viņa ir tas cilvēks, kuram es varu uzticēt visu. sākot ar sūda noslēpumiem līdzīgiem "man patīk tas un šitais" un draugiem.lv paroli, beidzot, bļāviens, ar savu sūda dzīvi. es gribu, lai viņa nākotnē kļūst par manas meitas krustmāti, un liecinieci man kāzās. es gribu, lai mūsu kosmoos ir, un paliek kopīgs vienmēr. un ziniet, man šķiet, ka es varētu pat kļūt par omīti, kas sēž pie kāpņu telpas, ēd sēkliņas un aprunā visu, ja man blakus sēdētu viņa, un darītu visu kopā ar manīm.
un laikam, visvisvisvairāk no Latvijas man pietrūkst viņas.
Paldies Tev Dievs, ka tu savedi 2 čikitas, paldies. PALDIES TEV PAR TO, KA ES VIŅU PAZĪSTU. PALDIES TEV PAR JŪLIJU TAMBOVCEVU!

среда, 24 августа 2011 г.

she. her. viņa.

tu vispār kādreiz esi aizdomājies ko tu viņai nozīmē? tu esi aizdomājies, ko viņai nozīmē tavs "ar labu nakti"? tev tiešām ir tik grūti uzrakstīt viņai vienkārši 3 vārdus? tu vispār iedomājies, ko viņa dara, lai tik iepatiktos tev? nu jā, tev jau šķiet debīli, ka viņa kavē, jo viņai bija nenoskūtas kājas un viņa nezināja ko vilkt. bet saproti, tas stundas pavadītas pie spoguļa ir tikai dēļ tevis. tikai, lai tu pateiktu viņai "tu labi izskaties". un tici, tas padarīs viņu laimīgu, ļoti laimīgu, smaids, vai tad viņai nav skaists smaids, un vis, kas liek viņai smaidīt esi tu!  tiešām nesaproti, ka viņai sāp, kad tu esi "on" neraksti viņai, bet twitterā uzraksti "jaukas sarunas, jā". tu tiešām nesaproti, ka viņa nerakstīs tev pirmā, jo nu tāda viņa ir, un neko darīt. tev nekad nelikās, ka tieši par tevi viņa domā klausoties savas mīļākās dziesmas, un viņas klausoties viņa pārlasa jūsu sarakstes! tev nešķiet, ka 90% viņas domu ir par tevi? varbūt tev viņa izskatās pēc bezjūtīgas kuces, bet patiesība viņa neguļ naktis, jo histēriski raud, debīli ne? bet iemesls esi tu! un tev tiešām šķiet, ka tu neesi viņai vajadzīgs, kad viņa flirtē ar citiem, bet tas vis teātris ir tikai tev, lai tu tik esi greizsirdīgs, un sāc vismaz domāt par viņu. bet tici man, tev būs pohuj par viņu, jā, bet tad, kad viņai kļūs pohuj, tad tu sāksi gribēt viņu, bet būs jau par vēlu! tāpēc, kamēr vēl nav par vēlu, atver acis un uzraksti viņai!


воскресенье, 21 августа 2011 г.

es gribu, lai mēs no rītiem, ejam uz pamestām mājām pīpēt zāli, gulēt uz galdiem, sist ārā logus, sēdēt uz jumtiem, sapņot kopā. iet uz tiltiņa, peldēties, runāt par visu un smērēties ar body shop krēmu. es gribu, lai mēs guļam visi kopā zālē, jo esam apdzērušies, priecāties, vai vienkārši smieties, ka kāds no mūsu puišiem ir dabūjis,  kādu meiteni. un tad dejot dejas, un bučoties, vienkārši kā draugi. es gribu melot saviem draugiem par to, ka man fiksi jāaizbrauc uz mājām, bet patiesībā paņemt viņu riteņus, un aizbraukt līdz veikalam, pakaļ manam iemīļotam cīsiņam mīklā. es atkal gribu, iet pa kluso sapīpēt ar 11  gadīgiem puišiem, kad neviens neredz, jo es zinu, ka es vilkšu 2 dūmus, bet viņš 1, un nebūs nekādas Kauguru pusītes. es gribu katru rītu vienādus twittus "esmu @annas hood" un tad vēl +5 twitti ar mūzikas linkiem un "yoyoyoyoyoy nigaaaazzzz". es gribu atkal spontānās idejas, kuras man vienmēr bija no rītiem, ap 12:00 vai vakarā ap 20:00. un es gribu, lai mēs guļam kopā istabā, mums apkārt ir 1000 benčiku un tukšas alus pudeles, bet mums ir pohuj, jo galvenais, ka mēs esam kopā. es gribu, lai tā ir vienmēr, es gribu, lai mēs esam forever young!



понедельник, 15 августа 2011 г.

fucking apšuciems!

man neticas, ka ir pagājis 21 gads, un viņa vairs nav! nav cilvēka, kurš ir kļuvis par manu iedvesmu, manu mīļāko dziedātāju, viņa dziesmas kļuva par manu himnu. vienalga, vai man ir labi, vai man ir slikti, vai man ir nekā. neviena diena man nepaiet bez viņa. kosmoosa cilvēks.
kādam ir Džeksons, kādam Preslijs, man ir viņš.
stingra seja, melns mētelis, ģitāra, cigaretes zobos!
15.08.1990 viņš mira, pie Apšuciema! viņa dziesmas, es klausījos no 5 gadu vecuma. mani vecāki viņu dievināja un dievina, man bija tāds vecums, kad es nesapratu dziesmas jēgu, nesapratu, ka viņa mūzikas stilu un ...

kad man palika 14 gadi, es sākus saprast viņa dziesmas, galvenais bija vārdi! viņš man iemācīja, ka ja man kabatā ir cigarešu paciņa, tad jau nekas, vis vēl būs labi.
man bija tie 14, un mēš braucām garām tai vietai! es izgāju pie tā tiltiņa, un vienkārši sāku raudāt, atradu krītiņu un uzrakstīju:

-ES MĪLU VIKTORU COJU!

воскресенье, 14 августа 2011 г.

it's hard to say goodbye

es atceros, kad man bija 5 gadi, pie manis brauca vecāki, vai es braucu pie viņiem, un vienmēr, kad man nācās viņus pavadīt, vai arī viņi pavadīja mani, man sākās šausmīga histērija, es raudāju dienām, nedēļām. manā galvā ritēja doma "gribu pie mammas". un tagad es to atceros ar smaidu uz sejas. šīs asaras turpinājās līdz 9 gadu vecumam. vēlāk pieradu pie visa. bet es nekad nebiju domājusi, ka pēc 5 gadiem šīs asaras atkal nāks atpakaļ, tā paša iemesla dēļ, bet tikai citu cilvēku dēļ.
laikam, pēdējo oktobra piektdienu, es nekad neaizmirsīšu. diena, kurā es no rīta atmetu pīpēšanu un vakarā atsāku! tas laikam vienmēr tā notiek, ka tieši, kad kkas notiek ar manīm, vienmēr ir labs laiks, spīdēja saulīte. bet priekš manis saulīte beidz spīdēt pēc 3 vārdiem "tu paliec Krievijā". emocijas bija dažādas, bet neviena no viņām nesaistījās ar vārdu "laime". mamma stāsta, ka 5minūtes no vietas es sēdēju un skatījos vienā punktā. vecākiem palika bail, jo es paliku bāla, kā papīrs. pēc 5min es atjēdzos, un vis ko es pateicu bija:

-paldies, es paņemšu cigaretes un šo pudeli, labi? bet vsp man ir vienalga, es vienalga paņemšu.

bija 18:00, un tad es nonstopā dzēru un pīpēju līdz 4:00. spilvens bija vis slapjš no raudāšanas, un tā katru dienu, līdz ko nenokļuvu jaunajā skolā, nebija vairs vnk asaras, un nebija vairs laika raudāt.
nu jā, pēc 9 mēnešiem es nokļuvu Latvijā, uz mēnesi, viņš bija neaizmirstams, es atceros, katru dienu ko pavadīju Latvijā, katru! es spīdēju no laimes, es jūtos, kā saulīte! all day, all night! bet 7. jūlijā saulīte beidzās! todien visvairāk manu asaru redzēja Karlīna ar tēti! es vienkārši nevarēju vairs turēties! pēc šīs dienas, es laikam 2 dienas nesapratu, kam es pateicu "čau"! sapratu vēlāk. es pateicu čau visam, kas mani padarīja laimīgu, visam, kas man lika smaidīt, smieties, raudāt no laimes, priecāties, trakot, justies brīvai!

laikam tomēr, to, kas ar manīm darījās velāk, varētu nosaukt par depresiju, laikam jau jā. vienīgā doma, kas ritēja galvā, da lab ritē vēl tagad ir "es gribu pie viņiem, es gribu pie ... draugiem"!











bet ir jāmāk pateikt goodbye.

пятница, 12 августа 2011 г.

12.08.1996-12.08.2011

es tomēr atkal atgriežos blogos. tomēr tā ir slimība. un tā kā, man vakar bija dzimšanas diena, pirmo ierakstu veltīšu savai dienai. 12. augusts, piektdiena, ja godīgi es nejūtu, ka šodien ir mana diena, bet tomēr es jūtos īpaši. kkas iekšā man teica
-eu nu, neskatoties uz visu, šodien ir tava dzimšanas diena!
diezgan optimistiski, bet nu. doma bija, ka šodienu pavadīšu ar vecākiem, nu jā, 9:00 visi jau bija prom, bet es tiku pamodināta. apmēram līdz 14:00 es sēdēju mājās, bet tad mana iekšējā balss atkal sāku runāt. šoreiz viņa bija diezgan rupja!
-lose, šodien ir tava dzimšanas diena, velti šo dienu sev, nevis sēdi mājās un gaidi, kamēr vecāki būs mājās!
es viņu klausīju, fiksi paņēmu somu, uzvilku ērtākas drēbes un devos uz pieturu! līdzi bija telefons, maks un cigaretes! dažreiz man šķiet, ka viņi man ir labākie draugi, kas vienmēr ir man līdz. visi 4 bijām pieturā, mēs nezinājām, kur mēs dosimies, un ko mēs šodien darīsim, bet mēs iesēdāmies mikriņā, un drīz vien jau tikām līdz gala pieturai pie metro. personīgi man sagribējās sevi palutināt, un es nolēmu, ka man jādodas ir uz starbucks, jo es šausmīgi gribu kafiju, nē, ļoti garšīgu kafiju. man bija kafija, man bija.... laikam vis ko es gribēju uz to brīdi. es gāju dažādās ielās, vēroju cilvēkus, kuriem uz sejas tik uzrakstīts "hey hipster", bet galva par viņiem nedomāja, viņa domāja, par pagātni, par tagad un par nākotni...
drīz vien es braucu mājās, probkās nostāvēju 3h. vismaz es tagad zinu, kādu mašīnu es sev gribu.
apmēram tā, es pavadīju savu dzimšanas dienu, kā jau Jūlija teica, diena tika veltīta sev, un tikai sev! un diena man daudz ko iemācīja. un vispār nemaz nav tik slikti, kā man likās no rīta!



 
Но если есть в кармане пачка сигарет,
Значит все не так уж плохо на сегодняшний день. /кино.